kaut kas
This slideshow requires JavaScript.
bā
ir tikai septiņi, bet es mirstu nost no garlaicības. neko negribās skatīties, neko negribās darīt. man salst rokas
Comments Off
†
divās dienās noskatījos visu, kas ir no this is england. man sākumā bija grūti izdomāt ko un kā, jeb precīzāk kādā secībā, bet par laimi nekļūdījos. jāsāk ir ar 2006. gada filmu, tad nāk this is england ’86 2010. gada 4 sēriju seriāls, bet tad this is england ’88 2011. gada 3 sēriju seriāls. ja filma neaizrāva tā ļoti, ļoti, tad seriāli gan. viņi visi izskatās tik forši (zābaki, frizūras), jā, es esmu sajūsmā par 80. gadu anglijas skinhediem, haha. nē, es protams nedomāju, ka dzīvē viss ir/bija tik skaisti, tik ļoti “mēs neesam rasisti/nacisti”. daudz kas atšķīrās no maniem uzskatiem, bet tādi bija laiki, tādi bija cilvēki. un tas ir tikai seriāls
vismaz divās vietās es tiešām apraudājos no bailēm un dusmām, dusmām galvenokārt. un tā, kā tiešām nekad, nekad iepriekš
ļoti iesaku
“you ain’t growing up, you’re growing sideways”
man patika tavs pēdējais ieraksts, daina
bet es laikam neaprakstīšu savu situāciju/domas. es patiesībā jau uzrakstīju, bet izdzēsu, jo beigās viss, par ko es spēju domāt ir, ka varbūt es vienkārši gribu karot divās frontēs vienlaicīgi
man ir pārāk daudz ne-realitātes (jo vārds “fantāzija” neciešami ļoti skan pēc bērnu grāmatām vai gredzenu pavēlnieka). un tas viss taču nav vieta, kur es patveros, kur es ienāku pa durvīm un mani sagaida mani izdomātie draugi un mēs skraidām pa ziedošām pļavām, guļam zālē un skatāmies debesīs, visi smaidīgi, smaidīgi, smaidīgi. nē
un jau atkal. vai tas, ko es tikko pateicu – vai tā ir taisnība? es šaubos, vai es kādreiz pa īstam pamostos. protams, ja es vispār guļu. es vienmēr esmu te, es rīkojos saprātīgi, es varu aiziet uz veikalu. es vienmēr iztīrīšu zobus, pat ja tas būs viens no sliktajiem brīžiem. (es smejos un priecājos un jokojos, dažreiz tas veiksmīgi pārtop par labu pēcgaršu, par klusu, iekšēju smaidīšanu, bet reizēm es sēžu un neko vairs nesaprotu, paģiras no prieka.) par to zinu tikai es. tas nav nekas neparasts, bet tomēr ir
visus šos gadus kaut kur manā galvā klīst tas, ko skolotāja stāstīja kaut kādā psiholoģijas stundā. tikai tagad es sapratu, ka patiesībā vairs neatceros, kā to sauca, atceros, ka tas bija pierakstīts kladē, bet visu šo laiku es nepamanīju, ka vairs neatceros vārdu/s. tas ir saistīts ar domāšanu, veids kaut kāds vai es nezinu. bet tas nav labs, tas nav veselīgs un ieteicams. un tad es visu laiku it kā domāju, ka varbūt tieši to es daru
citāts virsrakstā no this is england ’86. varbūt joks, bet man likās atbilstoši
un vēl nedaudz
beidzot atradu visas stāstu klades. tristanus n shit. bija labi iepakoti
tagad lasu donija/denija, piedodiet, pilnīgo mēslu, kur vēl gribētos teikt sūds vismaz divdesmit reizes
sūds sūds sūds
un tad vēl tas tuklais rokraksts, tintes pildspalva, es vienkārši nemāku ar tādām rakstīt
(nē, es nedomāju, ka viss ir slikti. tikai mani joki)
hahaha
tas, ko es gribēju teikt, ja, tas ir, es jau vēl nepabeidzu lasīt, bet tam nav nozīmes, jo nebūs melots, ja teikšu, ka izlasīju vienīgo smieklīgo/kas neliek man kaunā feispalmot lietu, kas tur ir
tātad mūsu protagonistam kājā iekož kaķis, ja. kaimiņienes “ievietojiet idiotisku vārdu” kaķis “ievietojiet idiotisku vārdu” (pinčesters, uz robežas ar stulbi, bet, nu jā). sāp, ja
un tad es rakstu
man sāk rasties aizdomas, ka kaķi ir indīgi
ja jums liekas “āāij, štrunts”, jums ir aizmirsies, cik briesmīgi, viss ir briesmīgi uzrakstīc
es nepadomāju par virzrxtu
but every so often i’ll have, like, a moment, when just being myself in my life right where i am is, like, enough
tieši tā. šodiena
šodiena bija, jā, es, haha, es tīrīju to sniegu. es domāju atkal, jo viņš snieg taču visu laiku, es tīrīju, ja, uz būdu to ceļu, es nezinu, cik tur ir metri, daudz, ja, pāri visam pagalmam, un, ja, es iztīrīju tādu tiešām platu celiņu, lielāku par taciņu, bet ar mašīnu braukt jau nevar. divas ar pusi lāpstas platumā. es, ko es tagad? es vienkārši lepojos un priecājos. man vienmēr ir tāds “nu līdz pusei davai, tad, lai mamma tīra tālāk, ja?” un es tikai turpinu tīrīt līdz atkal tāds “nu tad vēl nedaudz, bet nu visu jau nē, visu taču es nevaru, akdievs, kas es vispār fiziski vairs nedarbojos(“darboties”, līdzīgi kā darbojas sadzīves tehnika)? sirds, kur tu skrien, mīļā sirds? kā lai elpo, var elpot kaut kā speciāli? džīzas”. tad es atbalstos pret lāpstu un skatos uz kokiem, nu tā, tas ir vienīgais, ko es daru. es pat vairs neskatos, izplūst tās priedes, nemirkšķinu. un tīru atkal. notīru visu un vēl paroku platāku, te nedaudz un te vēl nedaudz, gan jau būs labi
un, jā, skaidrs, it kā cilvēki ziemā sniegu netīrītu. tas nav galvenais, bet tas vairs nav briesmīgi
galvenai ir – es paņēmu ragaviņas, atstāju pie būdas sniegā rūsainu sliedi UN AIZGĀJU UZ KALNIŅU!!! uz kalniņu, kalnu, kapkalniņu, to, kas ir, tur jau tas ir, starp kapiem un dzelzceļu. neviena cilvēka, nekur, tikai sliežu tīrītājs, tur uz dzelzceļa, dažas mašīnas – garām un prom, suns – arī ar savu mērķi. es tikmēr braucu no mazā, kādas reizes trīs, tad eju uz lielo, sēžu augšā uz smaid/smejos, ka pirmajam braucienam vienmēr ir tā jāsaņemas, pilnīgi smieklīgi, bet tā ir vienmēr. šoreiz es saņēmos neticami ātri, ātrāk kā jebkad iepriekš. braucu lejā, atkal gandrīz tajā pašā bedrē, kur vienmēr, skrienu augšā, braucu atkal, līdz vienreiz apbrīnojami taisni, tad atkal, gandrīz bedrē. kāpju augšā, eju uz mazo, nobraucu un eju mājā
tā
vienā brīdī es gulēju uz ragaviņām, skatījos gaisā un nedomāju
es tomēr uzrakstīšu. grūti noformulēt, bet vienatnē, man reizēm šķiet, ka viss ir skaisti. viss, kaut kas tas, tas, kas mēs esam. tu esi tuvāk sev. tevi neuztrauc visi tavi ne- un nav. ir priecīgi, lai gan nekas nenotiek. (drošības pēc gan atkal uzsvēršu, nē, es nenoliedzu draudzību, nē, es neesmu antisocial. level 99)
citāc no my so called life
//
man turpināt likt kaut kādas dziesmas? es domāju, ja es ielieku dziesmu vienu pašu, tad tas ir līdzvērtīgi “nerakstīšanai vispār”. man nav nekāda ticība, ka jūs noklausāties. nulle reakcijas. no savas puses es varu teikt, ka tā gluži nav, arī zināmām dziesmām tomēr uzrakstu, ka ir zināma. bet zemi klanos un no sirds lūdzu piedošanu, ja tas atkal izklausās kā nebeidzama uzplīšanās ar savu gaumi
dvēseles klizma
es pārmaiņas pēc ielikšu dziesmu. jo pēdējo es te liku kaut kad decembrī
šodien pabeidzu atjaunot vecos postus, kur video vairs nebija iespējams atskaņot. saliku visu iekš kategorijas “muzix”, tagad tur vajadzētu būtu pilnīgi visām dziesmām, kas šajā blogā vispār ir. es rakstu jau no 2009 gada. un kaut kādā vienā brīdī es rakstīju foršāk, tagad vairs, es nezinu, nav tā
jā, un man patīk un reizē mulsina, cik daudzveidīga ir mūzika, ko es klausos. tam visam noteikti ir kāds kopsaucējs, bet man nav vēlēšanās un interese to meklēt
some say the end is near
some say we’ll see Armageddon soon
i certainly hope we will
i sure could use a vacation from this[..]
3 komentāri